Sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā tiek uzskatīts, ka indivīda un ģimenes grūtības neveidojas vakuumā – tās rodas un tiek uzturētas visu ģimenes locekļu savstarpējā mijiedarbībā. Tāpēc uzmanības centrā nav viens cilvēks ar savu problēmu, bet gan visa ģimenes sistēma – tās struktūra, attiecību modeļi, lomas un savstarpējie līdzsvari.

Ģimene šajā skatījumā tiek aplūkota kā dzīva, atvērta un pašorganizējoša sistēma, kurā notiek nepārtraukta apmaiņa starp ģimenes locekļiem un apkārtējo vidi. Katrā ģimenē darbojas savi neredzamie sistēmiskie likumi un lojalitātes, kas ietekmē, kā cilvēki viens ar otru saistās, reaģē, un kā tiek nodotas uzvedības vai emocionālās reakcijas no paaudzes paaudzē.

Sistēmiskā pieeja palīdz pamanīt, kā grūtības, spriedze vai simptomi vienam ģimenes loceklim var būt signāls par līdzsvara trūkumu visā sistēmā, un kā izmaiņas vienā daļā var ietekmēt veselumu. Terapeitiskais darbs notiek ar šo dinamiku kopumā, ļaujot ģimenei atrast jaunus, veselīgākus līdzsvara un mijiedarbības veidus.

Ģimenes psihoterapija palīdz:

• atpazīt un mainīt neprasmīgus vai savstarpēji noliedzošus attiecību modeļus;
• veicināt lielāku savstarpējo sapratni, iecietību un siltumu ģimenes attiecībās;
• uzlabot komunikāciju un ģimenes dzīves kvalitāti;
• iemācīties pieņemt otra atšķirīgos uzskatus, viedokli un emocijas;
• stiprināt ģimenes iekšējos resursus un spēju pašai atjaunot līdzsvaru.

Šī pieeja balstās uz pārliecību, ka pārmaiņu potenciāls vienmēr atrodas ģimenes iekšienē – terapija palīdz šo potenciālu apzināties un atbalsta sistēmas dabisko spēju dziedināties.